Articles

Playboy Latvia

Sagrautais Ģēnijs

Grigorijs Pereļmans ir viens no mūsu laika izcilākajiem matemātiķiem, krievu ģēnijs, kas pierādījis Puankarē hipotēzi, kura gadsimta garumā nodarbinājusi planētas spožākos prātus. Slavas virsotnē Pereļmans atteicās no miljona dolāru prēmijas par savu darbu. Un tad viņš pazuda. Mūsu autors dodas medībās Sanktpēterburgas ielās.

Es nekad nebiju sēdējis slēpnī, bet zināju, kas jādara. Man līdzi bija grāmata, un es biju apgādājies ar sviestmaizēm. Es izgāju cauri visām radiostacijām un noklausījos ziņas par sastrēgumiem. Tas man līdzēja palikt nomodā, gaidot matemātiķi.

Pirmoreiz par Grigoriju Pereļmanu es dzirdēju pirms gadiem deviņiem, kad ziņas par viņa sasniegumu no starptautiskās matemātiķu kopienas nonāca preses izdevumu pirmajās lapās. Runāja, ka kāds esot atrisinājis neatrisināmu matemātikas problēmu. Puankarē hipotēzē ir runa par trīsdimensionālām sfērām, un tai ir saistība gan ar telpiskumu, gan kvantu fiziku, palīdzot izskaidrot arī Visuma uzbūvi. Gandrīz 100 gadus šis pieņēmums bija jaucis galvu spožākajiem matemātikas prātiem. Daudziem labpatikās paziņot, ka viņi ir tikuši ar to galā, bet katrreiz viņu darba rūpīgāka pārbaude to izjauca. Šī problēma bija atņēmusi gara spēku un sagandējusi dzīves. Kad to beidzot pēc vairāku gadu ilgas piepūles atrisināja Pereļmans, tā viņu bija ietekmējusi tik pamatīgi, ka arī viņš pats jau šķita sagrauts.

46 gadus vecajam Pereļmanam ir savdabīgas manieres. Kad viņš ap 2003. gadu pabeidza darbu pie hipotēzes, viņš to vis nepublicēja žurnālā kolēģu izvērtēšanai, kā būtu vispārpieņemts. Tāpat viņš ar saviem secinājumiem neuzmācās sev zināmiem matemātiķiem Krievijā, Eiropā un ASV. Savu risinājumu trīs daļās viņš vienkārši publicēja internetā – pirmās daļas nosaukums ir “Riči plūsmas un tās ģeometriskā pielietojuma entropijas formula” – un nosūtīja kopsavilkumu vairākiem bijušajiem kolēģiem, ar kuriem viņš dažkārt nebija sazinājies jau gandrīz desmit gadu.

Man iepatikās viņa stils. Jo vairāk es tam sekoju, jo vairāk man tas patika. 2006. gadā Pereļmans kļuva par pirmo cilvēku vēsturē, kas noraidījis Fīldsa prēmiju, visaugstāko apbalvojumu matemātikā (Nobela prēmija šajā nozarē netiek pasniegta). Viņš noraidīja profesūras piedāvājumus Prinstonā, Bērklijā un Kolumbijā. 2010. gadā, kad Kleja Matemātikas institūts Kembridžā, Masačūsetsā, par Puankarē hipotēzes pierādīšanu piešķīra viņam 1 miljonu ASV dolāru, viņš noraidīja arī to. Bezdarbnieks jau septiņus gadus, viņš kopā ar māti dzīvo bijušajā komunālajā dzīvoklī, abiem pārtiekot no viņas ikmēneša pensijas 80 latu apmērā. “Man ir viss, kas vajadzīgs,” Pereļmans ir teicis saviem uztrauktajiem matemātikas kolēģiem, ar kuriem viņš ir pārtraucis visas, izņemot vien pašas paviršākās telefonattiecības.

Pēdējoreiz Pereļmans intervēts pirms sešiem gadiem, neilgi pēc tam, kad gudru galvu kolektīvs bija beidzis trīs gadus ilgušo Pereļmana pierādījuma pārbaudi. Kopš tā laika vietējās un starptautiskās preses uzmācība ir viņu iedzinusi noslēgtībā. Pereļmans noraida visus preses lūgumus, nikni murminot aiz dzīvokļa durvīm gaidošajiem žurnālistiem. “Es nevēlos tikt izlikts apskatei kā tāds dzīvnieks zoodārzā,” viņš teica kādam reportieriem. “Manā darbā un manā personībā nav nekā interesanta sabiedrībai.” Kad citam žurnālistam reiz izdevās viņu sazvanīt, Pereļmans atbildēja: “Jūs man traucējat sēņot.”

Ja Krievijas sabiedrība Pereļmanu lielākoties nosodīja, saukājot par cilvēknīdēju un ķerto, es apbrīnoju viņa nepakļaušanos modernās pasaules prasībām, viņa nodošanos darbam, viņa sasniegtos rezultātus. Ja viņš nebija diedelējis uzmanības vai atalgojuma, pierādot Puankarē hipotēzi, kāpēc lai tagad dejotu pēc sabiedrības stabules? Viņš ir brīvs, viņa veikums – pilnīgs, un tur arī slēpjas viņa triumfs.

Bet ceļi uz triumfu ir dažādi, un mazliet slavas gūtu arī es, ja man izdotos atrisināt šo mīklu. Mīkla bija pats Pereļmans, slēpjoties matemātikā, viņa Puankarē pierādījuma sarežģītajai valodai saprotamai vien pārsimtam matemātiķu. Mums pārējiem, kas vēlētos izprast viņa ekscentriskās uzvedības jēgu, atliek vien klusums. Pieķēries pie maza cerību salmiņa, es pasūtīju biļetes uz Pēterburgu.

Pirms ceļojuma es piezvanīju Sergejam Kisļakovam, Sanktpēterburgas Steklova Matemātikas institūta direktoram, kur Pereļmans reiz strādāja kā pētnieks. 2005. gada beigās, divus gadus pēc tam, kad Puankarē hipotēzes pierādījums viņu padarīja par spožāko spīdekli savā lauciņā, Pereļmans iesniedza Kisļakovam atlūgumu, sakot, ka ir “vīlies matemātikā”. Viņš pametīšot matemātiku pavisam, viņš teicis.

Kisļakovs zināja, cik stūrgalvīgs mēdz būt Pereļmans. Kad es viņam stāstīju, ka plānoju lidot un runāt ar Pereļmanu, Kisļakovs mani pārtrauca. “Es jums neieteiktu šurp braukt,” viņš teica. “Pereļmans nerunā ne ar vienu, bet viņam ir īpašs zobs uz žurnālistiem.”

“Man braukt liek man redaktors,” es paskaidroju.

Kisļakovs nopūtās. “Nu, tad jau laikam nekā.”

Bija pavasaris, un Sanktpēterburga gatavojās Uzvaras dienas parādei. Gar centra kanālmalām rindojās tanki, pār ielām plīvoja izkārtnes. Kupčino, zilās metro līnijas beigu pieturā, tālu no pilīm – pēterburdzēnu prieka un acurauga –, izskatās kā kurā katrā dienā. Pa platajām ielām ar vidusjoslā iekopto zālāju braukā sarkanbalti trolejbusi, apskretušo blokmāju pagalmos šurpu turpu staigā cilvēki. Kupčino izaudzis arī Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, bet šis nostūris ir tik tālu prom no slavas un spozmes, ka ir ideāla mājvieta katram, kas par katru cenu vēlas izbēgt uzmanības.

Meklējot Pereļmanu, mana pirmā doma bija noīrēt dzīvokli ar labu skatu uz viņa mājas ieeju. Māklerim, kas mani izvadāja pa visu rajonu, es pavirši ieminējos: “Vai te gadījumā nedzīvo viens slavens zinātnieks?”

“Viņš dzīvo kaut kur šajā ielā,” atbildēja nekustamo īpašumu aģents.

“Vai esat viņu redzējis?”

“Redzējis?” viņš nosmejas. “Protams, esmu viņu redzējis. Tāpat kā Putinu – pa televizoru.” Mākleris man izrādīja citu par citu briesmīgākus mitekļus.

Lai pārvietotos, es kādā centra autonomā iznomāju Hyundai un noparkojos pie Pereļmana mājas. Duci stāvu augsta, veidota no plikiem betona paneļiem nomācošajā Brežņeva stilā, tā aizņem pusi kvartāla. Pie Pereļmana kāpņutelpas brūnajām metāla durvīm sapulcējušies daži cilvēki, kas smēķē un laiž pa apli rīta aliņu. Izskatās, ka te nav liela apkārtējo spiediena būt veiksminiekam.

Iepriekšējā dienā es tikos ar Pereļmana kaimiņieni, vietējās skolas skolotāju. Viņa teica, ka Pereļmana kāpņutelpas iemītniekiem esot kopīgs joks par lūgumu Pereļmanu pieņemt to miljonu dolāru viņiem par labu. Tā arī nesapratu, kas viņai likās smieklīgāk: doma, ka Pereļmans varētu tomēr pieteikties miljonam, vai tas, ka viņš vispār ar kādu varētu runāt. Pereļmans nekontaktējoties ne ar vienu pašu, viņa teica, un pat atsakoties braukt kopā ar citiem liftā.

Un ar ko lai viņš kontaktētos? Es redzēju vecīšus gariem koka spieķiem un pusaudžus, kas nosit laiku, skraidelējot gar kioskiem. Nenosakāma dzimuma klaidonis ar gaišiem, nemazgātiem matiem rakājās pa atkritumu tvertni. Veca kundze rupjā virssvārcī nolūkojās manī caur priekšējo stiklu, tad nospļāvās.

Pat ja Pereļmans tagad ir tikpat noplucis kā šī apkārtne, viņš tomēr slejas tai pāri. Jaunībā bijis tīri izskatīgs, maigiem, tumsnējiem sejas vaibstiem. Bet nesenākas fotogrāfijas – ar mobilo telefonu uzņemtas metro un tad ievietotas internetā – rāda jau citu bildi. Pereļmana apģērbs netīrs un negludināts, melnā bārda savēlusies. Pliko galvvidu apņem sapūkojušos melnu matu ērkulis. Nemierpilns skatiens zem biezajām uzacīm, kožļājot nagu. Kā viņš reaģēs, kad es viņam tuvošos?

Pirmajā dienā mans apsekojamais tā arī neparādījās, un es piekodināju sev būt pacietīgam kā Pereļmanam. Puankarē hipotēzes risināšanai viņš veltīja septiņus gadus – lielākajai daļai ļautiņu neiedomājama pacietība. Kādas Krievijas bulvāravīzes redkolēģijai arī nebija pieticis pacietības, un viņi Pereļmanu tā arī nebija noķēruši. Kad viņi uz Kupčino sūtīja reportierus, tie allaž atgriezās tukšā. Kad viena sievieškārtas darbiniece atzinās, ka reiz ar Pereļmanu pārmijusi dažus vārdus, nākamajā rītā virsraksti ziņoja: “Grigorija Pereļmana slepenā mīla”.

Tiekoties ar Sergeju Rukšinu, Pereļmana tuvāko draugu, es apjautu, ka Krievijas preses kolēģi manu uzdevumu ir tikai sarežģījuši. “Patīkami ar jums tikties,” es teicu, ienākot Rukšina kabinetā kādā Sanktpēterburgas vidusskolā. Atbilde skanēja: “Redzēsim, būs patīkami vai nē.” Bet, tāpat kā reiz atgrieztam ierūsējušam krānam, Rukšina runasplūdi par Pereļmanu nerimās vairāk nekā četras stundas.

Tieši Rukšins, strādājot par instruktoru kādā Ļeņingradas matemātikas klubā, 1976. gadā bija uzķēris Pereļmana talantu. Tieši Rukšins kopā ar citiem atbalstītājiem akadēmiskajā lauciņā palīdzēja izbīdīt Pereļmanu cauri Padomijas antisemītiskajiem priekšrakstiem, kas jaunajam ebreju ģēnijam gandrīz liedza iegūt viņa spējām atbilstošu izglītību. Un tieši Rukšins tagad sēro par sava mīļākā skolnieka pašreizējo dzīvi: “Viņš dzīvo blokādē.”

Otrā diena slēpnī. Pie mājas apstājas smagā automašīna, nobloķējot man skatu uz Pereļmana kāpņutelpu. Kad atveru automašīnas durvis, garām paiet pāris čaļu svaigām brūcēm sejā un pudeli rokās, laikam meklējot jaunus piedzīvojumus. Es palieku, kur esmu, graužu čipsus un šķielēju uz kravasmašīnas abām pusēm, kur varu redzēt ejam garāmgājējus. Pēkšņi manas automašīnas priekšā izlien vīrs piķa melnā mētelī, mežonīgi vicinoties rokām un kliedzot: “Nē, nē!” Tad viņš aiziet. Tā arī nesaprotu, kas ar to bija domāts, izņemot vienu: vietējie sāk mani pamanīt. Ar katru stundu pieaug vardarbības iespējamība.

Bet tur es neko nevaru darīt, tāpēc labāk domāju par Pereļmanu. Rukšins man pastāstīja, ka bērnībā Pereļmans labi saticis ar pārējiem skolēniem un ne tuvu nav bijis nesabiedrisks. Bez matemātikas viņam paticis arī galda teniss un opera. Gan Rukšins, gan citi, kas Pereļmanu pazinuši kopš pusaudža gadiem, apliecina, ka viņš ir heteroseksuāls, bet, kā piezīmēja Rukšins: “Ja Griša ko vispār ir uzlūkojis ar mīlošu skatienu, tad tas bija uzrakstīts uz tāfeles.” Neviens no draugiem neatceras, ka viņam būtu bijusi draudzene. Drīz pēc doktora grāda iegūšanas sabruka Padomju Savienība, un viņš devās uz ASV, kur strādāja par zinātnisko līdzstrādnieku Ņujorkas universitātē, Bērklijā un Stounībrukas universitātē Ņujorkas štatā. Viņš bija prom, pasaulē, dzīvojot un strādājot plecu pie pleca ar citiem laikabiedriem.

Tomēr viņš jau bija sācis vērsties uz iekšu. Laikā, kad Krievijas gudrākie matemātiķi pelnīja ap 100 ASV dolāriem mēnesī, Pereļmans Rietumos pieredzēja štata profesoru, akadēmisko grantu un dāsni finansēto pētniecības laboratoriju pasauli – zinātnes biznesa pusi. Kad viņš, zaudējis ilūzijas, 1995. gadā atgriezās Krievijā, Pereļmans Rukšinam teica: “Ir iespējams pārdot teorēmu, un ir iespējams teorēmu nopirkt, pat ja tev par to nav nekādas saprašanas.”

Pereļmans jau bija sācis darbu pie Puankarē hipotēzes – teorēmas, ko 1904. gadā noformulēja Anrī Puankarē, franču matemātiķis un topoloģijas (abstraktu  attēlojumu matemātiskas izpētes) pamatlicējs. Tā kā šo hipotēzi ne reizi vien bija centušies pierādīt ar kļūdainiem risinājumiem, Pereļmans nevienam par savu darbu nestāstīja. Viņš arī uzmanījās, lai nelūgts padoms nesaduļķotu viņa prātu. “Grišam tas nozīmēja pilnīgu noslēgšanos un pašaizliedzību,” man pastāstīja Nikolajs Mņovs, viņa draugs un bijušais kolēģis.

Būtu es tik čakls, dzīve varbūt man būtu sagādājusi mīkstāku pagalvi par Hyundai sēdekli Sanktpēterburgas mikrorajonā, gaidot cilvēku, kas nebūt nepriecāsies mani redzēt, ja vispār parādīsies. Ritēja stundas. Es iekodos sviestmaizē, saritināju jaku un paliku to sev pagalvī.

Bet par ko gan lai es sūdzētos? Pereļmans patiešām bija cietis. Viņš pārdzīvoja konkurējoša ķīniešu matemātiķa apsūdzību – tagad jau noraidītu kā nepatiesu –, ka Pereļmans nospēris viņa idejas. Viņš noraidīja Fīldsa prēmiju, uzskatot, ka to pieņemt, kā man skaidroja Rukšins, būtu pamatu pamatos negodīgi. Pereļmans reiz atraidīja arī Krievijas Pirmā kanāla filmēšanas grupu, kad tā ielauzās dzīvoklī, pastumjot malā viņa māti. Viņš izturēja arī Kleja Matemātikas institūta vilcināšanos, kuri nemaz nesteidzās un tikai pēc pieciem gadiem piedāvāja viņam saņemt Puankarē hipotēzes pierādītājam solīto 1 miljonu ASV dolāru. “Cilvēces nepilnības Grišu gluži vai spīdzina,” man teica Rukšins.

Tas viss jaucās man pa galvu, kad pēkšņi parādījās Pereļmans. Viņa mati vējā plīvoja pāri noparkotajām mašīnām, soļojot prom no manis pa ietvi. Man jādzenas viņam pakaļ. Es atvēru auto durvis. Kad atkal pacēlu acis no roktura, lai sazīmētu savu medījumu, es sapratu, ka tas nav Pereļmans. Vienkārši kāds cits vīrs ar nekārtīgiem matiem, kas atgaiņājas no bedzimuma klaidoņa.

Rit trešā diena slēpnī, un Pereļmans joprojām nerādās. Klusībā es jutos atvieglots, jo man nav ne jausmas, ko viņam prasīt. Es neesmu nekāds dižais intervētājs. Interviju varoņiem es parasti tuvojos, it kā mēs būtu bārā un runātos pie aluskausa. Mazliet blēdīgi, piekrītu, bet, ja nekļūdos, tā dara daudzi žurnālisti, un cilvēkiem tas patīk – dodiet tikai viņiem iespēju parunāt par sevi.

Bet kā runāt ar kādu, kurš nerunā ne ar vienu? Lai ko es pajautātu, Pereļmans neatbildēs. Es nevarēju arī meklēt padomu pie Krievijas amata brāļiem, kas Pereļmanu jau bija nomocījuši ar jautājumiem, kāpēc viņš nepieņem naudu, kāpēc viņš noraidīja Fīldsa prēmiju, kāpēc viņš ar viņiem nerunā.

Es negribēju Pereļmanam uzmākties. Es negribēju būt tāds kā pārējie, kas viņu bija iedzimuši trimdā. Es ticēju, ka ir kāds maigāks veids, kā viņam tuvoties.

Es konsultējos pie tiem, kas viņu pazina. Kad Maskavā tikos ar Aleksandru Abramovu, viņš pastāstīja par pēdējo telefona zvanu ar Pereļmanu pirms trim gadiem. Profesors Abramovs Pereļmanu pazīst kopš 1982. gada, kad viņš padomju komandu gatavoja Starptautiskajai matemātikas olimpiādei. (Pereļmans ieguva zelta medaļu, uzrādot nevainojamu rezultātu.) Pārdzīvojot Pereļmana noslēgšanos, Abramovs viņam prasīja, kas viņam būtu jādara, lai tiktos ar Pereļmanu. Pereļmans ieteica viņam pārcelties uz Pēterburgu. “Pavisam?” vaicāja Abramovs. “Varbūt,” atbildēja Pereļmans un nolika klausuli.

Varbūt Pereļmanam Abramovs vairs nepatika. Varbūt viņam neviens vairs nepatika. “Jādomā, ka viņš ir tuvu nervu sabrukumam,” teica Rukšins. “Ja mēs dzīvotu Padomju Savienībā, viņš ar savu uzvedību jau būtu ievietots psihiatriskajā klīnikā.” 2008. gadā Pereļmans lūdza Rukšinam samazināt abu telefonsarunu biežumu – tagad viņi sazvanās reizi gadā.

“Tas sāk atgādināt stāstu par Bobiju Fišeru,” teica Abramovičs. “Un Bobiju Fišeru nevarēja saukt par laimīgu vīru.”

Ir trešās dienas pēcpusdiena, un androgīnais klaidonis man pa logu ir izmangojis dažus rubļus. Pat tuvumā es nespēju pateikt, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Noskatos, kā attālinās šis par mazliet bagātāku tapušais slaists. Kad manas acis atkal pievērsās Pereļmana durvīm, es noelsos vien: “Tur viņš nāk!”

Tas patiešām bija Pereļmans: tā pati bārda, tie paši mati, tā pati nedrošā izteiksme sejā, izejot saulē ar māti Ļubovu pie sāniem. Viņš pagājās atkritumu tvertņu virzienā, izskatoties tā, ka varētu tūlīt ķerties klāt to satura pārbaudei. Pereļmanam mugurā melna slēpošanas kostīma jaka, melns krekls, melnas bikses. Māte ģērbusies sarkanā mētelī un baltā beretē. Viņi nogriežas pa celiņu, dodoties uz pagalmu aiz dzīvojamās ēkas. Es aizslēdzu automašīnu.

Apzaļumotais pagalms ir kārtīga kvartāla lielumā, ar kokiem, autostāvvietām un bērnu rotaļlaukumiem. Ievērojot kārtīgu distanci, es vēroju Pereļmanu un māti šķērsojam zālāju. Nolemju tuvoties viņiem no priekšas, nevis pielavoties no mugurpuses, lai maksimāli izvairītos no jebkādas iespējas viņu satraukt. Kaut arī šķiet, ka viņš kādā savas dzīves brīdī angļu valodu pārzinājis it labi, es nolemju, ka būs labāk uzrunāt viņu krievu mēlē.

Es eju gar vienu pagalma malu, cerot viņu satikt pretējā pusē. Es pašaujos garām atkritumu kaudzei, apeju apkārt tukša tenisa laukumam metāla režģim, apmetu loku ap mazu bērnudārzu, bet, kad esmu sasniedzis zaļā klajuma pretējo pusi, saprotu, ka Pereļmana un mātes tur nav. Esmu viņus pazaudējis.

Es paniski ar acīm pārmeklēju pagalmu, un uzeju viņus pie noparkotu automašīnu rindas. Bet, kad izmetu vēl vienu cilpu, lai tiktu viņiem priekšā, es atkal viņus neredzu. Kad abus atrodu, viņi jau dodas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnākuši. Man vairs nav iespējas izvēlēties, kā viņiem tuvoties, būs vien jāuzrunā no mugurpuses. Es uzņemu ašu gaitu. Nu jau esmu 20 metru attālumā, bet joprojām nezinu, ko teikt.

Tad es esmu viņam jau blakus, un vairs nav laika domāt. “Grigorij Jakovļevič?” es viņu pieklājīgi uzrunāju tēvavārdā. “Vai tas esat jūs?”

Pereļmana galva lēnām pagriežas. Viņš mani novērtē ar acs kaktiņu, bet neko nesaka. “Lūdzu, atvainojiet,” es turpinu, “es nevēlos jūs traucēt. Tomēr esmu ieradies no Amerikas, lai ar jums aprunātos.”

Tuvumā Pereļmans izskatās gandrīz 180 cm garš un mazliet kalsnāks, nekā biju iztēlojies. Viņš arī nav tik draudīgs kā fotogrāfijās. Domām par savu izskatu gan viņš laiku netērē, man iešaujas prātā. Jakas pleci nobārstīti blaugznām, apģērbs izraibināts dažādiem traipiem.

Pereļmans ierunājas augstā, putnam līdzīgā balsī. Viņš zina, ko teikt. “Jūs esat žurnālists?” viņš vaicā. Viņa māte uzmet man skatienu pār plecu, tad novēršas. Es pamāju ar galvu. Pereļmans uzlūko debesis, izgrūžot sāpju pilnu nopūtu. Mēs kopā paejam pāris mazu soļu. “No kāda izdevuma?”

Es pasaku. Viņš piekrītoši pamāj ar galvu, bet pasaka: “Es nesniedzu intervijas.”

“Es zinu,” es saku. “Tas nekas.” Pereļmans un māte apstājas. Viņi noskata mani no galvas līdz kājām, it kā teiktais būtu viņus samulsinājis. Es nezināju, kā tas beigsies, bet Pereļmans vismaz nav laidies lapās. Tāpēc es plaši pasmaidu: “Labs laiciņš šodien, vai ne?” Un, man par pārsteigumu, gan biedējošais vientuļnieks, gan viņa nervozā māte izlaiž pa sīkam smiekliņam. Esmu viņus atbruņojis.

“Kā jūs zinājāt, ka mēs te būsim?” vaicā Ļubova Pereļmane, panākdama uz priekšu blakus dēlam. Viņa valkā biezas acenes, un viņas mīkstā seja zem beretes dzirkstī.

“Man kauns teikt,” es atbildu.

“Nu?” viņa uzstāj.

Es pamāju uz ielas pusi. “Es sēdēju mašīnā, jūs gaidīdams.”

“Patiešām?” viņa pārvaicā.

“Nebija tik traki,” es saku. “Man līdzi ir grāmata.”

“Kā jūs uzzinājāt adresi?” man vaicā Pereļmans.

“Man ir gali,” es saku. “Policijā.”

Acis ieplešas. “Policijā?” viņš vaicā. “Jūs esat krievs?”

“Amerikānis.”

Viņš ziņkāri manī paskatās. “Jūs tiešām neesat krievs?” Kā man pašam šķiet, Pereļmans labprāt ar mani runājas, priecīgs par cilvēciska kontakta iespēju.

“Vai neiebilstat, ja mazliet paejos jums līdzi?” es jautāju. Pereļmans parausta plecus, un mēs turpinām gaitu. Viņš vienreiz jau ir iesmējies, es domāju, varbūt izdosies sasmīdināt vēlreiz. “Es biju uztraucies,” es saku. “Visi saka, ka jūs esat ļoti biedējošs.” Pereļmans uzmet skatienu debesīm, it kā apdomājot kādu lietu, ko man nekad nebūs lemts saprast. Mums garām paiet vīrs ar kaķi pavadas galā.

Ļubova Pereļmane vaicā: “Ja jau jūs nedabūsiet interviju, kāda šitam jēga?”

Pereļmans apliek viņai apkārt roku. “Viss kārtībā, mamm,” viņš viņu drošina. “Mēs vienkārši pastaigājamies.”

Ņemot vērā visu, ko esmu dzirdējis par Pereļmanu, šis saprātīgās uzvedības pazīmes mani izbrīna. Un iedrošina. Neviens jau gadiem nav ticis viņam tik tuvu. “Ja pareizi saprotu, jūs vairs nenodarbojaties ar matemātiku. Vai varat atklāt, pie kā jūs pašlaik strādājat?”

“Esmu pametis matemātiku,” viņš saku. “Bet neteikšu, ko tagad daru.”

Man jau bija sagatavots nākamais jautājums, bet viņš nāk klajā ar savu. “Jūs tiešām neesat krievs?” viņš vaicā. “Jūs runājat kā tāds, kas dzimis Krievijā, tad to astoņu vai deviņu gadu vecumā pametis un atgriezies jau pieaudzis. Jums ir tāds akcents.”

Izmantojot brīdi, es uzdodu pāris vieglus jautājumus, cerot viņu atvērt. “Kādi ir jūsu plāni maija brīvdienām?” – ”Vai jums patika Amerikā?” – “Cik bieži jūs ejat pastaigā?” Katru reizi Pereļmans noskurinās, pablenž debesīs un neko nesaka. Neesmu drošs, ka viņš mani ir sadzirdējis. Es palūkojos viņa mātē, kura paceļ uzacis, it kā arī viņa nezinātu, ko teikt. Viņas sejā parādās smaids.

Mēs tuvojamies ejai starp mājām, kas ved uz viņu kāpņutelpas durvīm. Es šauju vaļā vēl vienu nopietnu jautājumu: “Ņemot vērā jūsu spējas un to, cik jauns vēl esat, kā jūs varētu atgriezties zinātnē?” Viņš nosēcas. Pēc īsa klusuma brīža māte ievaicājas, vai saruna tiek ierakstīta.

Es nolemju mēģināt vēlreiz. Cerot panākt labāku saprašanos, ieminos par rakstniecības un matemātikas līdzību un vientulību, kas nāk līdzi abām nozarēm. Es paskatos viņā atvērtu, draudzīgu seju. Viņš atkal ar neko neizsakošu ģīmi raugās debesīs.

Mēs ienākam ejā un apstājamies. Pereļmans un viņa māte skatās manī kā brīnoties, kā šis pasākums beigsies. Es paskatos uz Pereļmanu un prasu: “Un kā ar pingpongu?”

“Neesmu spēlējis jau labu laiku,” viņš atbild un apliek roku mātei ap pleciem. Viņš sāk satraukties. Mēs esam gājuši un runājuši minūtes divdesmit, bet ko es esmu uzzinājis? Esmu sācis viņu izprast, bet mīklu uzminējis neesmu. Vai viņš man tajā palīdzēs? Ir laiks pēdējam jautājumam. Es to uzdodu angliski – vienīgo filosofisko jautājumu, par kuru viņš tiešām padomās, tā es ceru. “Un kas tālāk būs jūsu dzīvē?”

Pereļmans pakāpjas man tuvāk. Es redzu, ka viens no priekšzobiem ir tumši brūns un iztrupējis. “Ko?” viņš prasa, angļu valodai dusot ziemas miegā. Kamēr es atkārtoju jautājumu krieviski, Pereļmana sejā redzama koncentrēšanās, un man šķiet, ka viņš atbildēs. Bet kad esmu beidzis, viņa seja atslābst tāpat kā iepriekš. Viņš saprot, ko es vēlos izzināt, – viņa dzīves neparasto taku. Viņš nomurmina: “Es nezinu.”

Mēs atvadāmies.

Cauri nomas mašīnas priekšējam stiklam es noskatos, kā Pereļmans ar māti pieiet pie ārdurvīm, Kupčino klaidonim, apkārtklīstošajiem pusaudžiem un jaunajām māmiņām turpinot savas ierastās gaitās. Pereļmans ar māti pazūd tumšajā kāpņutelpā. Aiz viņiem aizcērtas metāla durvis. Pereļmans ir atpakaļ. Viņš bija izgājis ievilkt mazliet svaiga gaisa.